5. nodaļa: Sapņu mašīna
(Papildkoncepcija rezidences pieteikumam)
Katru nakti sabrūk sistēma. Ķermenis ieslīgst miegā, prāts sāk renderēt.
Sapnī viss ir iespējams un tāpēc nestabils — pilnīga simulācija, kurai nav vajadzīga ierīce.
Kad sapņotājs pamostas, ielādējas cita mašīna: virtuālā pasaule, ieprogrammēta halucinācija, kas izliekas fiziska.
Vēlāk tas pats sapņotājs atkal aizmieg, un paceļas cita arhitektūra.
Slāņi griežas bezgalīgi: sapnis → simulācija → nomoda pasaule → atkal sapnis.
Nepārtrauktība zūd, bet sajūta paliek neskarta.
Sapņu mašīna nav tehnoloģija; tā ir filozofisks eksperiments, kas īstenots mākslā.
Katrs uztveres slānis ir entropijas būvēta skatuves dekorācija — iespējas, kas sabrūk īslaicīgā saskaņotībā.
Savos darbos I veidoju instalācijas un attēlus, kas atdarina šo kustību:
ekrāni mirgo, skaņu cilpas sairst, ierakstīti žesti atkārtojas, līdz aizmirst savu izcelsmi.
Skatītāji nonāk cilpā, kurā izšķīst robeža starp iekšējo un ārējo,
līdz pati izstādes telpa sāk šķist kā apzināts sapnis, kas atsakās beigties.
Mērķis nav definēt, kas ir reāls, bet atklāt, kā rodas “realitātes sajūta”.
Kad skatītājs vairs nespēj pateikt, vai atrodas simulācijas iekšienē vai tikai to vēro,
mākslas darbs ir izdevies: tas ir atveidojis to pašu entropisko apjukumu, kas valda pār apziņu.
Darbs kļūst par izziņas spoguli — dzīvu atgriezeniskās saites ķēdi starp novērotāju un novēroto.
Darbā Sapņu mašīna mākslinieks ir gan subjekts, gan sistēma.
Mans uzdevums ir radīt vidi, kurā novērošana kļūst par līdzdalību,
kur katrs uztveres sabrukums izkaļ saskaņotības mirkli —
gaistoša apziņas valūta, kas cirkulē starp sapni, ekrānu un ādu.