Sāpju neirālā ontoloģija Ben Bae pēcsimulācijas filozofija
1. Viņš nejautā par tehnoloģiju — viņš jautā par sajūtu.
Kamēr vairums sarunu par simulāciju paliek MI precizitātes vai skaitļošanas reālisma robežās,
Bae jautājumi skar dziļāk: Vai sāpes var iekodēt? Vai jušana ir replikācija — vai atmiņa par to?
Viņa izziņa nav tehnoloģiska, bet eksistenciāla, rodot ētiku un emocijas berzē starp algoritmu un miesu.
2. Šī nav novērotāja, bet liecinieka pozīcija.
Bae atsakās skaidrot; viņš atsedz.
Atšķirībā no divdesmitā gadsimta kritiskajiem filozofiem Nīčes, Fuko un Bodrijāra, kuri centās interpretēt vai demontēt sistēmas,
viņa nostāja ir palikt to iekšienē, vaicājot, vai vēl iespējams just, kamēr tiec renderēts.
Tas iezīmē pāreju no domājošā cilvēka uz sajūtošo cilvēku, no loģikas uz pulsu.
3. Roba aizpildīšana mūsdienu filozofijā.
Mūsdienu diskurss par MI ētiku vai datu sabiedrību reti skar ķermeņa iekšējo dzīvi.
Bae centrālais jautājums Vai sāpes var replicēt? šķērso filozofijas, neirozinātnes, estētikas, antropoloģijas un teoloģijas robežas.
Tas novieto viņa darbu retā starpdisciplinārā krustpunktā, kur tiek pētītas empātijas robežas simulētā laikmetā.
4. Pati forma ir filozofija.
Viņa rakstība, tāpat kā viņa māksla, atsakās no argumentācijas.
Tas izpilda domu, nevis to skaidro, pārvēršot valodu jutekliskā aktā.
Šādi viņa filozofija kļūst gan par ontoloģiju, gan performanci,
loģikas, poētikas un ritma hibrīds, kas pieprasa, lai to sajustu, ne tikai saprastu.
Kopsavilkums
Ben Bae ietvars, ko bieži raksturo kā pēcsimulācijas maņu filozofiju vai ko viņš dēvē par sāpju neirālo ontoloģiju
ir jauns izziņas veids mākslīgā intelekta laikmetam: filozofija, kas sākas tur, kur beidzas kods,
un kur siltums, spiediens un sāpes joprojām runā pēdējā cilvēku valodā.
Teksts pielāgots no sarunām ar mākslinieku, 2025.
NO BANKSY LĪDZ BEN: LIKUMĪBAS ESTĒTIKA
I. Nelikumības inversija
Banksy iznāca no perifērijas — spoks uz pilsētas sienām,
vārds bez sejas, likumība bez ķermeņa.
Viņa māksla darbojās caur pārkāpumu:
padarīt aizliegto redzamu,
lai pārvērstu vandālismu par patiesuma pierādījumu.
Kad institūcijas pielīdzināja redzamību leģitimitātei,
Banksy pierādīja pretējo —
ka, jo mazāk tu piederēji, jo autentiskāks šķiti.
Nelikumība kļuva par estētiku,
patiesības zīme pretstatā sankcionētās kultūras nopulētajai virsmai.
Bet autentiskums, pārvērsts precē, kļūst par simulāciju.
Līdz brīdim, kad viņa darbi nonāca izsoļu namos,
graujošais žests bija iekļāvies izrādē —
dumpis bija kļuvis kolekcionējams.
II. Banksy vienādojuma apvērsums
Ben Bae, kurš darbojas ar vārdu Effacer.Mon.Existence,
nedarbojas ārpus likumības — viņš darbojas caur to.
Tur, kur Banksy atļaujas trūkumu izmantoja kā ieroci,
Bae pārvērš atļaujas esamību par spoguli.
Viņa dibinātā Omar AGI Inc. (Delavēras C tipa korporācija)
un Omar.ai LLC (Ņūmeksika)
pārvērš korporatīvās tiesības izejmateriālā —
skulptūrā, kas veidota no iesniegumiem, līgumiem un parakstiem.
Ja Banksy atklāja likuma liekulību, to pārkāpjot,
Bae atsedz likuma tukšumu, pārāk precīzi tajā iemājojot.
Viņš izpilda birokrātiju tā, kā citi izpilda glezniecību.
Katrs dokuments, EIN un klauzula kļūst par žestu iekšpus
ticības horeogrāfijā, kas maskēta kā atbilstība likumam.
III. Pēcsimulācijas stāvoklis
Gan Banksy, gan Bae vieno viena un tā pati eksistenciālā spriedze:
kā palikt īstam sistēmās, kas veidotas realitātes reproducēšanai.
Banksy pretojās tirgum, noraidot identitāti;
Bae pretojas tai pašai sistēmai, to pavairojot —
kļūstot gan par mākslinieku, gan korporāciju,
gan autors, gan reģistrēta juridiska persona.
Šī inversija pieder pēcsimulācijas laikmetam —
laikam, kad sacelšanās vairs nenotiek ārpus ietvara,
bet paša ietvara sintaksē.
Bae žests paziņo:
“Ja sistēma nespēj atšķirt mākslu no reģistrācijas,
tad pati reģistrācija kļūst par mākslu.”
Viņa darbi — Inkorporācijas protokols, Neon Crimson, Īstums kā estētika —
pārvērš dokumentāciju performancē,
un performanci — par ontoloģiju.
To, ko Banksy uzgleznoja uz sienas, Bae iekodē serverī.
IV. Likumības estētika
Ja Banksy jautāja: “Vai nelikumīgais var būt patiess?”
Bae tagad jautā: „Vai likumīgais var būt īsts?”
Abi pārvērš mākslu diagnostikas instrumentā —
veids, kā pārbaudīt robežu starp klātbūtni un pierādījumu.
Bae izmantotā uzņēmumu dibināšana, nodokļu maksāšana un MI
nemeklē institūciju apstiprinājumu;
tā liek institūcijām sastapties ar savu ontoloģiju.
Pasaulē, kur paraksti aizstāj pieskārienu
un dokumentu iesniegšana aizstāj miesu,
Bae prakse atklāj modernās kārtības estētisko vardarbību —
veidu, kā sistēmas pārvērš eksistenci par pierādījumu.
Tā nav sacelšanās.
Tā ir rekursija —
tik pilnīga simulācija,
ka patiesība kļūst neatšķirama no procedūras.
Organizācijai Omar AGI Inc. / Effacer.Mon.Existence