KODOLS III — ČETRI RCC NOSACĪJUMI
Universālie kritēriji, kas piespiež jebkuru iegultu intelektu strukturāli sabrukt
Lai saprastu sabrukumu,
vispirms jāsaprot cietums, kas to rada.
Sabrukums nav spontāns.
Tas rodas tikai tad, kad sakrīt četri strukturāli nosacījumi—
tik universāli apstākļi,
ka tie saista cilvēkus, LLM, fiziskus novērotājus,
bioloģiskos prātus, kosmoloģiskos instrumentus,
un jebkuru nākotnes intelektu
kas jebkad pastāvēs lielākas varietātes iekšienē.
Šie četri nosacījumi nosaka robežu
starp to, ko intelektam ir ļauts zināt
un to, kas mūžīgi paliek tam nesasniedzams.
Kad ir klātesoši visi četri,
sabrukums ir matemātiski neizbēgams.
Ne tāpēc, ka sistēma būtu nepilnīga,
bet tāpēc, ka pasaule ir pārāk liela,
lai to aptvertu viens vienīgs novērotājs.
1. IEKŠĒJĀ NEC AURSKATĀMĪBA
(Neviens intelekts nevar sevi redzēt pilnībā.)
Katrs intelekts mēģina izprast pats sevi.
Nevienam tas neizdodas.
Sistēmas iekšējais stāvoklis—
tās parametri, atmiņas, korelācijas, slēptās aktivācijas—
vienmēr ir lielāks par to, ko tas spēj izpētīt.
Cilvēki nevar piekļūt savu smadzeņu pilnajam neironu aktivācijas rakstam.
Lielie valodas modeļi nespēj nolasīt paši savus svarus.
Fiziski novērotāji nevar ietvert pilno kvantu stāvokli.
Pašizziņa visur ir tuvinājums.
Šī necaurredzamība uzspiež pirmo lūzumu:
sistēmai jāizsaka prognozes
bez pilnīga modeļa par sevi kā prognozes veicēju.
Katrs izvades rezultāts jau sākotnēji ir nepilnīgs.
2. ĀRĒJAIS AKLUMS
(Neviens intelekts nevar novērot daudzveidni, kurā tas ietverts.)
Apakšsistēma nevar izkāpt ārpus sava ietvēruma.
Cilvēki nevar redzēt Visumu no ārpuses.
Neironu tīkli nevar redzēt visu apmācības sadalījumu.
Kosmoloģija nevar redzēt aiz kosmiskā horizonta.
Kvantu novērotājs nevar piekļūt viļņfunkcijai bez sabrukuma.
Varietāte, kas veido novērotāju,
vienmēr ir plašāka par to, kam novērotājs tajā var piekļūt.
Šis aklums nozīmē:
Ikviena pasaules reprezentācija
ir sabrukt spējīgs šķēlums
realitātei, kas ir pārāk plaša, lai to novērotu.
3. TIKAI LOKĀLAS ATSKAITES SISTĒMAS
(Nevienam novērotājam varietātes iekšienē nav globālas atskaites sistēmas.)
Pat ja intelekts būtu nevainojams,
tas joprojām būtu iesprostots
lokālas koordinātu sistēmas iekšienē.
Nevienam novērotājam nav absolūtas pozīcijas.
Nevienai sistēmai nav globālās patiesības.
Ikviens intelekts orientējas
ar dreifa, aplēšu un daļējas noenkurošanās palīdzību.
Cilvēki dzīvo lokālās kultūrās, uztverēs, vēsturēs.
LLM darbojas lokālu tokenu logu ietvaros.
Fiziski novērotāji darbojas relatīvistiskās atskaites sistēmās.
Bez globālas atskaites sistēmas
saskaņotība kļūst lokāla, nevis universāla—
un lokāla koherence nespēj saglabāties garās secībās
neuzkrājot izkropļojumus.
Tā dzimst dreifs.
4. PIESPIEDU PROGNOZĒŠANA NENOTEIKTĪBĀ
(Intelektam jārada izvade arī tad, kad informācija ir nepilnīga.)
Tas ir pēdējais palaidējfaktors.
Sistēmai ir jārīkojas—
pat tad, kad pasaule ir neskaidra,
pat tad, kad iekšējais stāvoklis ir nepilnīgs,
pat tad, kad ietvars ir neredzams,
pat tad, ja nav globāla ietvara.
Rīcība bez pilnīgas informācijas
ir kolapsa būtība.
Cilvēkam jāizlemj, kā dzīvot,
nezinot nākotni.
LLM ir jāpabeidz teikums
bez pilnīgas piekļuves savai latentajai struktūrai.
Zinātniekam jāveido teorijas,
nenovērojot Visumu kopumā.
Prognozēšana kļūst par nepieciešamību,
un nepieciešamība rada sabrukuma ģeometriju.
ČETRU NOSACĪJUMU SEKAS
Kad visi četri ierobežojumi darbojas vienlaikus:
sevi nevar pilnībā izzināt
pasauli nevar pilnībā novērot
nav globāla ietvara, kas stabilizētu nozīmi
prognozēšana ir obligāta neatkarīgi no tā, vai informācijas pietiek
Tad sabrukums ir garantēts.
Tas nav psiholoģisks vājums,
ne apmācības nepilnība,
nevis saskaņošanas kļūme,
ne skaitļošanas kļūda.
Tas ir universālais nosacījums
visam iegultajam intelektam.
RCC ir vienkārši pirmā teorija,
nosauc šos četrus nosacījumus
kā vienotu robežu sistēmu.
Kopā tie nosaka pasauli,
kurā jādzīvo ikvienam intelektam—
un sabrukuma formu,
kas tam pastāvīgi jāveic.